Balss : politiska un literāriska avīze. Nr. 1 (4. oktobris 1878)-Nr. 115 (9. maijs, 1907) Rīga : A. Vēbers, 1878-1907. nr. ; 41-75 cm.
Divdesmit ceturtais gada gājums. Rādītājs.
Zemāk no laikabiedra Teodora Zeiferta (1865–1929) “Latviešu rakstniecības vēsture”:
BALSS. No paša sākuma ņem pie Baltijas Vēstneša dalību Aleksandrs Vēbers, toreiz vēl apmeklēdams Jelgavas ģimnāziju. Viņa raksti, pa lielākai daļai vēsturiska satura, parādās šai avīzē arī turpmāk jo bieži. Studijas Pēterpilī pārtraukdams, Vēbers pat strādā kādu pusgadu ( 1872. g. sākumā) Baltijas Vēstneša redakcijā. Nesaskaņas ar Dīriķi piespiež Vēberu no redakcijas izstāties. Savas studijas beidzis un stādamies Rīgā sabiedriskā darbā, Vēbers vēlējās darboties pilnīgi neatkarīgi arī kā avīžnieks un dibināja savu laikrakstu Balss. Politiska un literāriska avīze sāka iznākt 1878. g. 4. oktobrī divi reizes nedēļā. 1880. g. 1.jūlijā tā, pāriedama Dīriķa un biedru akciju sabiedrības īpašumā un stādamās par dienas avīzi pārvērstā Baltijas Vēstneša pēdās, tika par nedējas avīzi. Vēbers to vadīja 25 gadus.
Kad Balsi dibināja, bija nomanāma Vidzemes un Kurzemes muižniecībā liberāla strāva, kas zemes pārvaldē (landtāgā)gribēja dot vietu arī latviešiem. Domu starpība tikai valdīja par to, uz kādiem pamatiem pārvaldes augstākais orgāns nostādāms. Vieni gribēja to pašu muižnieku landtāgu papildināt ar citu kārtu pārstāvjiem, otri - pārņemt uz šejieni Iekškrievijā ievesto zemsti. Pie pirmajiem piederēja Veinbergs, pie otriem Vēbers. Vispār Vēbers, pats vācietis būdams, neticēja dažām labvēlīgām vācu balsīm, bet tiecās uz krievu pusi. Tā viņš cerēja latviešus ne vien izsargāt no vienpusības, bet arī kalpot tautas īstām vajadzībām. Vieglāki viņam šķita izvedami tie plāni, kas saskaņā ar Krievijas reformām. Vēbers bija savos uzskatos patstāvīgs un nelokāms. Drīz viņš iemantoja tautā lielu uzticību kā tāds, kas nešaubīgi patura acīs latviešu labumu. Viņa avīze tika astoņdesmitos gados latviešu sabiedrībā par vadošo. Balsī veda stingru, lietišķu cīņu par latviešu zemnieku tiesībām pret muižu, baznīcas patroniem, pašvaldības pārlūkiem, iztirzāja katru likuma pantu, katru kontrakta punktu zemnieku tiesību aizsardzības nolūkā.
Arī literatūras attīstībā Balsij sava loma. No paša sākuma tanī piedalījās labākie latviešu rakstnieki un dzejnieki. Pirmajā numurā Auseklis tai veltī dzejojumu ar moto: Vox populi, vox Dei (Tautas balss, Dieva balss). Balsī parādās Blaumaņa pirmie stāsti, Esenberģu Jāņa dzejoji, Kaudzīšu ceļojumu apraksti. Bet cieši un nesaudzīgi Vēbers nostājās deviņdesmito gadu sākumā pret Jauno strāvu un naturālistisko virzienu rakstniecībā. Balss tad arī zaudēja savu nozīmi.
(no Teodors Zeiferts “Latviešu rakstniecības vēsture”)
Izdevējs:
Bernhards Dīriķis palika visu mūžu saistīts ar Baltijas Vēstnesi. Viņš dzimis 23.(11.) janvārī 1831. g. Ērgļu draudzē, pavadīja sava mūža pirmos gadus Kurzemē, Jēkabmiesta tuvumā, kur viņa tēvs uzņēma kādu muižu uz renti. Viņš mācījās Tērbatas skolotāju seminārā, tad Pēterpils skolotāju institūtā. No 1852. līdz1858. g. viņš bija Ārensburgas apriņķa skolā par krievu valodas skolotāju. Pārnācis uz Rīgu un pieņēmis vietu Vidzemes kamerālpalātā, viņš centās nodibināt nacionālu biedrību un laikrakstu. Dīriķim nebija šoreiz Rīgā panākumu; varēja nodibināties, tikai Pēterpilī Pēterburgas Avīzes. četrus gadus Pleskavā par akcīzes ierēdni sabijis, viņš atgriezās Rīgā un pēc pāris gadiem realizēja savus agrākos nodomus. 1877. g. viņš sāka izdot blakām Baltijas Vēstnesim, kas no 1870. g. iznāca kā nedēļas avīze, pirmo latviešu dienas laikrakstu Rīgas Lapu. Tā viņu iegāza parādos. 1880. g. pārgāja abas viņa avīzes akciju sabiedrības (Dīriķis un biedri) īpašumā, B. Vēstnesim pārvēršoties par dienas avīzi Rīgas Lapas vietā un B. Vēstneša pēdās stājoties nedēļas avīzei Balsij. Dīriķis vadīja B. Vēstnesi joprojām līdz savai nāvei 1892. g. 6. sept. (25. aug.). Dīriķis sarakstīja arī pirmo latviešu rakstniecības vēsturi latviešu valodā (1860). Sevišķu rakstnieka dāvanu viņam nebija, bet viņš spēja saistīt pie sevis domu biedrus uz kopējiem uzņēmumiem, tā pievienodamies pirmajiem celmlaužiem latviešu kultūras laukā.
(no Teodors Zeiferts “Latviešu rakstniecības vēsture”)
Redaktors:
Al e k s a n d r s V ē b e r s, kas parakstījās arī par Varaidošu Zanderu, dzimis 1848. g. 18.(6.) nov. Rucavas draudzē, Kaķišķu muižā, kur viņa tēvs dzīvoja kā kroņa mērnieks. Vēbers tikpat no tēva, kā no mātes puses ir vācietis. Viņa mātes brālis fon Vite bij Varšavas mācības apgabala kurators, tāpat tai tuvs radinieks ministru padomes priekšnieks grāfs Vite. Vēberam uzaugot, viņa vecāki vairākkārt mainīja dzīves vietu, uzturējās Liepājā, Viļņā, Jelgavā. Aleksandrs Vēbers apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kuras kursu beidza 1869. g. Jelgavā dzīvojot un skolojoties, Vēbers nāca tuvos sakaros ar Alunānu dzimtu, sevišķi ar Pēteri Alunānu un viņa dēliem Ādolfu un Teodoru. Viņu sabiedrībā viņš iepazinās ar latviešu lietām, lasīja rakstus par latviešiem, par viņu pagātni un pārdzīvojumiem. Lielu iespaidu uz viņu atstāja Rūtenberga Baltijas vēsture un Mirbaha Kurzemes vēstules. Viņu aizkustināja zemgaliešu varonība, latviešu cīņas un liktenis, un viņš apņēmās savu darbību ziedot latviešu tautai par labu. Viņš rosīgi sāka mācīties latviešu valodu un dzīvi piedalījās latviešu ģimnāzistu pulciņā, pie kura piederēja Kr. Kalniņš, K. Kundziņš u. c. Studējis īsu laiku Tērbatā, tad Pēterpili, kādu laiku arī Maskavā filoloģiju un vēlāk tieslietas, viņš1876. g. nometās Rīgā par advokātu, pirmajā laikā darbodamies arī Jelgavā, vienmēr kā avīžnieks un sabiedrisks darbinieks stāvēdams redzamā vietā. Sevišķi nopelni Vēberam kā Zinību komisijas priekšniekam, par ko viņš bija (ar mazu pārtraukumu) no1879. līdz 1894. g. Viņš rūpējās par jaunās ortogrāfijas nodibināšanu, iespiežot tanī Zin. komisijas rakstu krājumus, par muzeju papildināšanu un tautas gara mantu krāšanu, sarīkoja latviešu inteliģences no tuvuma un tāluma plaši apmeklētās Zin. komisijas vasaras sapulces. Pēc Dīriķa nāves viņš uzņēmās arī Baltijas Vēstneša vadību. 1903. g. viņš šķīrās no avīžnieka darba un nometās pie Skrīveru stacijas iegūtās Skutan-Valteru mājās. 1905. gada revolūcijas laikā viņš aizbrauca uz Vāciju, kur izrādījās par karstu vācu patriotu, uzstādamies grāmatā Preussen und Polen (Mūnchen 1907) asi pret poļiem. Viņš mira 1910. g. 3. aprīlī. Viņa līķi sadedzināja, bet pelnus pārveda uz Rīgu un paglabāja kapsētā. Vēbers bija jūtu cilvēks, kas darbojās pēc savas visdziļākās, palaikam pārgrozībām padotās pārliecības, nesdams tai katru upuri.
(no Teodors Zeiferts “Latviešu rakstniecības vēsture”)
Balss
Apakštituls: Politiska un literāriska avīze
Izdošanas laiks: 1878– 1907
Izdošanas vieta: Rīga
Periodiskums: